SAWUMI ad: Dezodorējošas hurmu ziepes

11 mēnešus mans bijušais vīrs stāstīja mūsu draugiem, ka man pēc šķiršanās „ir grūti”. Pagājušajā nedēļas nogalē es viņam aizbāzu muti. Kāzās. Visu viņu acu priekšā. Mēs ar Ričardu bijām precējušies trīsdesmit piecus gadus. Iepazināmies koledžā. Apprecējāmies divdesmit septiņos. Uzbūvējām visu dzīvi Portlendā. Divi bērni, abi jau pieauguši. Un lielāko daļu šo trīsdesmit piecu gadu mēs bijām laimīgi. Tad pirms kādiem trim gadiem viss sāka brukt. Vispirms sīkumi. Tad lielākas lietas. Mēģinājām iet pie ģimenes terapeita. Nelīdzēja. Kad iesniedzām šķiršanās papīrus, abi zinājām, ka viss ir beidzies. Šķiršanās stājās spēkā pirms vienpadsmit mēnešiem. Pēc sešiem mēnešiem Ričards apprecējās no jauna. Viņu sauc Ambera. Četrdesmit piecus gadus veca. Deviņpadsmit gadus jaunāka par mani. Un man pat nebija iebildumu. Tobrīd es vienkārši priecājos, ka esmu tikusi ārā. Pirmie mēneši vienai bija dīvaini. Neizlikšos, ka nebija. Trīsdesmit pieci gadi, gatavojot ēst diviem, un pēkšņi viens šķīvis pie virtuves letes. Gulta par lielu vienā pusē. Bet es atradu sevi. Nokrāsoju virtuvi dzeltenā krāsā, pret kuru Ričards vienmēr bija iebildis. Agri no rīta gāju pastaigā gar upi, pirms pārējā iela bija pamodusies. Pirmo reizi pēc ilga laika mājā bija kluss tāpēc, ka es gribēju klusumu. Bet tad es sāku dzirdēt šo to. No kopīgiem draugiem. Cilvēkiem, kurus pazinām trīsdesmit gadus. Ričards nebija mani tikai pametis. Viņš staigāja apkārt un taisīja no manis žēluma objektu. Ka es esot sabrukusi tajā dienā, kad viņš aizgāja. Ka esot pārstājusi mazgāties, ļāvusi mājai iet postā. Un daļa, kas viņam acīmredzot sagādāja vislielāko prieku: ka no manis tagad nākot smaka. Ka beigās viņš vairs nevarējis ar mani gulēt vienā gultā. Ka tas esot īstais iemesls, kāpēc viņš aizgājis. Viņš to stāstīja kā stāstiņu. Kā jociņa pointi trīsdesmit pieciem gadiem. Mana draudzene Džesika beidzot to izstāstīja pie kafijas. Viņa gandrīz nespēja uz mani paskatīties. „Mīļā. Cilvēki to tagad atkārto. Man acīs.” Viņa grozīja krūzi uz apakštasītes un nedzēra. „Es viņiem saku, ka tās ir muļķības. Bet labāk, lai tu to dzirdi no draudzenes, nevis uzzini netieši.” Man gāja labi. Vairāk nekā labi. Bet viņš gandrīz veselu gadu bija pavadījis, pārvēršot mani par sievieti, kas sabruka tajā pašā brīdī, kad viņš pārstāja viņu turēt. Tad atnāca ielūgums. Mūsu draugi Toms un Sāra precējās Čārlstonā. Vesela nedēļas nogale. Es to atvēru un viesu sarakstā ieraudzīju abu mūsu vārdus. Manu. Un viņa. Man sažņaudzās vēders. Ričardu nebiju redzējusi kopš dienas, kad šķiršanās stājās spēkā. Un tagad tā būs vesela nedēļas nogale. Viņš un Ambera, visu mūsu kopīgo draugu acu priekšā. Katra pēdējā, kuram viņš bija stāstījis, ka no manis nāk smaka. Trīs dienas nevarēju izlemt, vai vispār braukt. Saprātīgi būtu palikt mājās. Nosūtīt dāvanu, atvainoties, ļaut nedēļas nogalei paiet. Puse no viņiem droši vien to arī gaidīja. Bet palikt mājās likās kā parakstīties zem katra viņa vārda. Tad es piezvanīju vienīgajam cilvēkam, kas mani saprastu. Savai māsai Maijai. Maija ir medmāsa. Trīsdesmit gadus, lielāko daļu geriatrijas nodaļā. Viņai maz kas paslīd garām, un vēl mazāk kas viņu satricina. Arī viņa pati bija šķīrusies jau sešus gadus. Viņas bijušais pirms dažiem gadiem apprecēja jaunāku. Tātad viņa bija tam visam izgājusi cauri. Kopīgie draugi. Jaunā sieva. Ballītes, kurās visi vēro, vai tu salūzīsi. Ja kāds varēja man palīdzēt izturēt šīs kāzas, tad tā bija viņa. Es viņai vienā elpas vilcienā izstāstīju visu. Ielūgums. Ričards. Ambera. Vesela nedēļas nogale visu mūsu kopīgo draugu acu priekšā. Un smaka. Ko viņš bija stāstījis cilvēkiem. Ko Džesika pie kafijas tik tikko spēja izrunāt. Viņa ilgi klusēja. „Pagaidi, mīļā. Es braucu pie tevis.” Viņa dzīvo četrdesmit minūšu braucienā. Stundas laikā viņa jau bija pie manām durvīm ar mazu audekla somiņu rokā. Viņa uzlika tējkannu kā savā virtuvē un nosēdināja mani pie galda. „Man tev kaut kas jāpasaka, un tu gribēsi mani izmest ārā.” „Ko.” „To smaku, par kuru viņš visu laiku runā.” Viņa skatījās man acīs. „To viņš nav pilnībā izdomājis. Pirms kāda laika es to pati sajutu no tevis.” Es ilgi neko neteicu. „Tātad viņam ir taisnība.” „Viņam ir taisnība, ka kaut kas ir. Bet par to, kas tas ir, viņš melo. Tas nav viens un tas pats.” „Maija, es katru dienu eju dušā.” „Zinu. Tam nav nekāda sakara ar ziepēm un ūdeni.” „Trīsdesmit gadus es esmu kopusi mūsu vecuma un vecākas sievietes. Ir kaut kas, ko āda sāk darīt, kad esam pāri piecdesmit. Tas ir daudz vairākām no mums, nekā tu domātu, un neviens par to ne vārda nesaka.” „Maija. Ko tu gribi teikt.” „To, ka pēc noteikta vecuma āda izdala taukvielu, kādu agrāk neizdalīja. Un ziepes taukvielu neaiztiek. Ziepes ir sviedriem un netīrumiem.” „Iedomājies taukainu pannu. Ūdens no tās vienkārši notek. Tu berz, tu pa virsu uzsmidzini smaržas, un tas tikai padara to skaļāku.” Es aizvēru acis. „Bet kā tad lai es to vispār zinātu?” „Tu nevarēji, mīļā. Pati no sevis tu to nekad nesajustu. Tavs deguns pie tā pierod. Tu varētu to nēsāt gadiem un nekad neuzzināt.” „Un tas nav nekas, ko tu būtu izdarījusi. Tie nav netīrumi, un tas nav tas, ka tu būtu sevi palaidusi. Tā ir ķermeņa novecošana, tāpat kā sirmi mati. Lielākajai daļai sieviešu, kuras esmu kopusi, tas bija, un neviena no viņām tāpēc nebija mazāk sieviete.” „Bet kas no tā atbrīvo?” Viņa ieliecās audekla somiņā un nolika uz galda starp mums mazu, papīrā ietītu ziepju gabaliņu. „Šīs. Japāņu, gatavotas no hurmas. Vienīgais, ko esmu atradusi, kas to tīri noņem, nevis apslāpē.” „Un tās darbojas?” „Pusi savas nodaļas esmu aizsūtījusi mājās ar tām. Un pati tās lietoju kopš šķiršanās.” Viņa apklusa. „Kādu rītu man pielēca, ka es vairs nesaspringstu katru reizi, kad kāds mani apskauj. Nemaz nebiju zinājusi, ka to daru.” Es skatījos uz ziepēm. Neņēmu tās rokā. „Ja es tās paņemšu, tas būs tā, it kā es atzītu, ka viņam par mani bija taisnība.” „Viņš par tevi bija nežēlīgs. Tas nav tas pats, kas taisnība.” Viņa salieca manus pirkstus ap ziepēm. „Tu vari turēt galvu augstu un vienlaikus lietot ziepes.” Tā nu es tās paņēmu. Tās viegli smaržoja pēc gataviem persikiem. „Tās sauc SAWUMI,” viņa teica, uzvelkot mēteli. „Kad šīs beigsies, pasūti pati savas.” Viņa noskūpstīja mani pakausī un aizbrauca mājās. Tajā vakarā es tās izmantoju. Negaidīju, ka kaut ko sajutīšu. Tās taču ir tikai ziepes. Bet nākamajā rītā pieķēru sevi stāvam pie spoguļa ilgāk nekā visa gada laikā. Neko nekārtojot. Vienkārši stāvot. Taisni, kā agrāk. Ne tā sieviete, kādu Ričards visiem bija aprakstījis. Vienkārši atkal es. Vakarā pirms aizbraukšanas es sakravāju somu. Kleita mēģinājuma vakariņām. Viena ceremonijai. Viena vēlajām brokastīm. Kurpes. Rotaslietas. Tad kosmētikas somiņa. Pirmo reizi gadu gaitā viens ziepju gabaliņš. Nekādu rezerves smaržu. Nekāda ķermeņa aerosola pieņemšanām. Nekādas pudelītes „katram gadījumam”, paslēptas somiņā. Viss nervozais rituāls, kas man agrāk bija vajadzīgs pirms jebkura pasākuma, sarucis līdz vienam ziepju gabaliņam. Tajā rītā Ričards atsūtīja ziņu. „Laimīgu ceļu. Centies nepadarīt šo nedēļas nogali par stāstu par sevi.” Es neatbildēju. Piektdien es aizlidoju uz Čārlstonu. Tajā vakarā bija mēģinājuma vakariņas pie ūdens. Atnācu tumši zilajā kleitā. Mati sakārtoti, grims kā nākas. Un es to sajutu tajā pašā sekundē, kad ienācu. Telpa bija dzirdējusi Ričarda versiju. To varēja redzēt viņu sejās. Cilvēki, kurus pazinu divdesmit gadus, ātri pasmaidīja un pagriezās atpakaļ pie saviem dzērieniem. Neviens nepienāca pie manis. Vienu vai divus pieķēru skatāmies un tad cenšamies to nedarīt. Es apsēdos pie galda gala. Krēsli man abās pusēs palika tukši. Viņš bija ticis pie viņiem pirmais. Viņi jau bija izlēmuši. Tālāk pie galda Ričards un Ambera bija uzmanības centrā. Amberu varēja saost no manas vietas. Divas smaržas viena virs otras, varbūt trīs. Viņa visu laiku aizlika matus aiz auss, it kā mēģinātu izkustināt gaisu ap sevi. Es domāju aiziet uz savu istabu. Izslīdēt ārā pirms tostiem. Ļaut viņiem paturēt savu versiju par mani. Mana roka jau bija uz somiņas. Un tad es nodomāju: nē. Viņam nav tiesību izrakstīt mani no manu pašas draugu dzīves. Vairs ne. Es iztaisnojos un ielēju sev glāzi vīna. Pirmā pienāca Džesika. Viņa noliecās mani apskaut, ātri, kā to dara, kad neesi īsti pārliecināts, ka gribi. Tad viņa apstājās. Atkāpās un paskatījās uz mani. „Nikola. Tu izskaties brīnišķīgi.” Viņas sejā kaut kas pakustējās. It kā viņa būtu nākusi sagatavojusies kaut kam, un tā nebija. Pēc brīža apkārt galdam atnāca Sāra. „Tu šovakar izskaties skaista. Lai ko tu darītu citādi, tas strādā.” „Paldies.” „Un tu esi tik nepiespiesta. It kā tu pat nemaz necenstos.” Es pasmaidīju. „Es jūtos labi.” Galda otrā galā Ambera visu laiku aizzagās uz dāmu istabu. Katru reizi, atgriežoties, viņai bija uzlikts vēl kaut kas, un katru reizi tas uz viņas gūlās smagāk. Ceremonija bija nākamajā pēcpusdienā, dārzā. Es uzvilku krēmkrāsas kleitu. Biju nomazgājusies ar tām ziepēm un neko citu neuzliku. Vienkārši tīra. Ierados agri un atradu savu vietu. Ričards un Ambera ienāca piecpadsmit minūtes par vēlu. Amberai mati pakausī bija slapji. Viņa bija vēlreiz gājusi dušā, mēģinot sākt no jauna. Kāda sieviete man blakus ceremonijas vidū pieliecās. „Piedodiet. Kas jums ir uzlikts? Jūs brīnišķīgi smaržojat.” „Ticiet vai nē, tās ir tikai ziepes.” Viņa pakratīja galvu. „Es paņēmu līdzi četras smaržas un visu nedēļas nogali ne reizi neesmu smaržojusi pati pēc sevis.” Pieņemšana bija tajā vakarā. Kokteiļi uz terases. Es runāju ar Sāras māti, kad pienāca Ričarda brālis Marks un mani apskāva. „Tu smaržo neticami,” viņš teica. „Kas tas ir?” „Ziepes. Tās sauc SAWUMI.” Ričards stāvēja pāris soļu attālumā un klausījās. Marks pagriezās pret viņu. „Tu man teici, ka viņa sevi palaidusi. Ka tu nespēji izturēt atrašanos viņai blakus.” Es neteicu ne vārda. Marks brīdi skatījās uz viņu. Tad uz Amberu viņam blakus, kas vilka sev līdzi trīs smaržu mākoni. „Viņai klājas labāk nekā tev, Ričard.” Sāras māte klusi iesmējās. „Visu vakaru visi cenšas apsēsties tieši viņai blakus.” Amberai pietika. „Tas ir pazemojoši,” viņa teica. Viņam, nevis man. „Tu man iestāstīji, ka viņa ir kaut kāda vraka, kas bez tevis sabruka.” „Ambera.” „Es dienā uzlieku trīs smaržas, mēģinot līdzināties sievietei, kas lieto tikai ziepes. Tu mani padarīji par muļķi.” Viņa paķēra savu rokassomiņu un aizgāja uz durvju pusi. Ričards paskatījās uz Marku. Tad uz mani. „Piedod,” viņš teica. Klusi. Tad viņš devās viņai pakaļ. Viņi neatgriezās. Es paliku līdz svinību beigām. Es dejoju. Es smējos. Labākais vakars visa gada laikā. Svētdienas rītā Maija man uzrakstīja. „Nu? Kā gāja?” „Labāk, nekā gaidīju.” „Es zināju. Pasūti pati savas ziepes, kamēr par to domā.” Tajā pēcpusdienā es lidoju mājās. Somā viens ziepju gabaliņš. Vienīgais, kas man bija vajadzīgs. Vienpadsmit mēnešus Ričards visiem lika ticēt, ka es sabruku tajā dienā, kad viņš aizgāja. Viena nedēļas nogale to izbeidza. Ne tāpēc, ka es strīdējos, un ne tāpēc, ka aizstāvējos. Bet tāpēc, ka es ienācu tīra. Tāda, kurai blakus ir viegli būt. Sieviete, kuru viņam nekad nevajadzēja pamest. Tāpēc, ja par jums klīst stāsts, no kura jūs nekādi nevarat aizbēgt. Varbūt jums nav jāuzvar strīdā. Varbūt jums vienkārši vajag labākas ziepes. Tās sauc SAWUMI. Saite ir zemāk. Tās maksā mazāk nekā smaržu pudelīte. Ričards gadu visiem stāstīja, ka esmu sasmakusi. Beigās man nevajadzēja teikt ne vārda. Es vienkārši ienācu telpā. Nav pēcmaksas? Arī es baidījos. SAWUMI nelielās partijās Japānā gatavo pati dibinātāja Keiko Sawumi, un tik mazs ražotājs nevar atļauties segt izmaksas par sūtījumiem, no kuriem pie durvīm atsakās, tāpēc maksāt var tikai ar karti vai PayPal. Toties risku viņi uzņemas paši: ja nepalīdz, 30 dienu laikā jūs saņemat atpakaļ katru centu, pat ja ziepes jau ir lietotas.